Biogāzes attīstība Latvijā

Latvijā ar pētījumiem par biogāzes iegūšanu nodarbojās jau PSRS laikā. Toreiz bija spēcīgi attīstīta zinātne LPSR Zinātņu akadēmijas A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas institūtā (darbus vadīja akadēmiķi Mārtiņš Beķeris un Uldis Viesturs, zinātņu doktori Andris Upītis, Guntars Grīnblats, Dzidra Zariņa, Andrejs Grīnbergs, Vilis Dubrovskis). Pētījumi notika gan laboratoriju apstākļos, gan tika veidoti pusrūpnieciskie un rūpnieciskie modeļi.

Jau 80-to gadu sākumā toreizējā padomju saimniecībā „Ogre” tika uzcelta biogāzes iekārta pie 3000 cūku fermas „Papardes” (Dzelmes, Ogres raj.), kurā plašus zinātniskus un praktiskus pētījumus veica Vilis Dubrovskis. Bija jau gatavs projekts lielajai biogāzes iekārtai Jumpravā pie 20000 cūku fermas, taču tad nāca Atmodas laiki, lauksaimniecības privatizācija un viss apstājās. Lielo cūku kompleksu likvidēja, taču, cik zināms, mazajā fermā „Papardes” šī pirmā iekārta vēl 90. gadu vidū strādāja. Tur tika veikti arī plaši pētījumi (G. Grīnblats) par pārraudzēto mēslu (ko tagad tik bieži mēdz dēvēt angliskās izcelsmes vārdā par digestātu) mēslojuma kvalitāti. Tika pierādīts, ka, izmantojot, šos pārraudzētos mēslus varēja iegūt līdz pat 30 % augstākas ražas, tādejādi varēja ievērojami samazināt minerālmēslu pielietošanu (šis aspekts arī tagad lauksaimniekiem būtu ļoti nozīmīgs un vērā ņemams).
 80-to gadu vidū tika uzcelta arī eksperimentāla iekārta agrofirmā „Uzvara” (Bauskas raj.), kuras radīšanā piedalījās Andris Upītis, Valdis Dāvids, Arnis Kalnājs, Andis Kārkliņš u.c.. Šajā iekārtā kā izejvielu izmantoja atlikumproduktu no blakus esošā zaļās masas (zāles) frakcionēšanas ceha (toreiz šo atlikumproduktu sauca par brūno sulu). Tā bija vieta, kur 1985. gadā pirmo reizi Padomju Savienībā no biogāzes ieguva elektrisko enerģiju.

Intensīvi tika strādāts pie dažādām eksperimentālām iekārtām, kas darbojās ar pārtikas rūpniecības notekūdeņiem un atlikumproduktiem (tolaik uzcēla nelielas iekārtas pie pienotavām Kaunatā (Rēzeknes raj.), Krimūnās (Jelgavas raj.) un Malnavā (Kārsavas raj.), Saldus sulu un dzērienu ceha, Jelgavas cukurfabrikas, Vandzenes cietes ražošanas ceha (Talsu raj) un citur. Vēlākos gados eksperimentālas iekārtas tapa arī Rankas un Mālpils pienotavās. Šo visu iekārtu mērķis gan nebija biogāzes kvantitatīva ražošana, bet gan stipri piesārņoto notekūdeņu attīrīšana, t.i., pielietojamās notekūdeņu tehnoloģijas pirmā stadija bija – anaerobā fermentācija jeb metānrūgšana.
Pēc šo zinātnieku izstrādātām tehnoloģijām tika būvētas iekārtas arī toreizējā Padomju Savienībā: gan Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) un Vladimiras, gan Novosibirskas un Abakanas apgabalos, viena iekārta arī Gruzijā.

90-to gadu sākumā tika uzceltas Rīgas pilsētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kurās kā viens to tehnoloģiskajiem mezgliem ir biogāzes iekārta (3 fermenteri, katrs ar 4000 m3 tilpumu, kas dod iespēju dienā pārstrādāt 700-800 tonnas dūņu un šķidro pārtikas atkritumu un ražot gandrīz 2 MW elektroenerģijas stundā).

No 1991. gadam līdz apmēram 2006. gadam biogāzes ražošanas attīstībā iestājās panīkums.

Lai galīgi biogāzes termins no latviešu valodas leksikas nepazustu un kaut kā saglabātu iepriekšējo pieredzi vēl 1994. gadā tika nodibināta Latvijas biogāzes asociācija, kura šodien laikam būtu jāuzskata par vienu no vecākajām, ja ne par pašu vecāko nevalstisko organizāciju, kas ir saistīta ar atjaunojamiem energoresursiem. 2006. gadā Latvijas biogāzes asociācija pārreģistrējās komercreģistrā kā biedrība.
Šobrīd gan Eiropā, gan Latvijā par atjaunojamiem energoresursiem, tai skaitā, par biogāzes ražošanas iekārtām un to procesu, interese ir atjaunojusies.

- Līdz 2009. gada sākumam biogāzi ražoja: SIA „Rīgas ūdens” savās attīrīšanas iekārtās ar jaudu 2 MWel un šo iegūto elektrību tērējot savām ražošanas vajadzībām, Rīgas atkritumu poligons „Getliņi Eko”, kur iekārtu uzstādītā jauda ir 5 MWel., SIA „LLU mācību un pētījumu saimniecība „Vecauce”” ar 270 KWel iekārtu, un divas iekārtas Liepājas puses atkritumu poligonos ar kopējo jaudu 1 MWel.

- 2009. gadā 58 uzņēmēji saņēma kvotu biogāzes ražošanai ar kopējo uzstādīto elektrisko jaudu gandrīz 54 MW.
- 2009. gadā tika nodota ekspluatācijā gan tikai viena iekārta Ziemeļvidzemes atkritumu poligonā Daibē (ZAAO) ar jaudu 170 KW.